knaibīt
knaibīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Vairākkārt kniebt1.
PiemēriTāle droši vien atkal knaibīja mazos [bērnus], tie knosījās un ņurkšēja.
- Tāle droši vien atkal knaibīja mazos [bērnus], tie knosījās un ņurkšēja.
- ..stāv Upenieku saimnieks, knaiba plānās lūpas un vēro iztālēm.
1.1.Spaidīt, saspiežot starp pirkstu galiem (parasti, ko meklējot).
PiemēriMeistars.. miltu maisu.. knaibīja vienā un otrā pusē, gaļas gabalu sataustījis, palika ļoti lepns.
- Meistars.. miltu maisu.. knaibīja vienā un otrā pusē, gaļas gabalu sataustījis, palika ļoti lepns.
2.Vairākkārt, arī ilgāku laiku kniebt2.
PiemēriKnaibīt no maizes rieciena pa drupatai.
- Knaibīt no maizes rieciena pa drupatai.
3.parasti 3. pers. Sāpīgi kairināt (par vēju, aukstumu u. tml.). Arī kniebt3.
PiemēriSals nežēlīgi knaibīja seju, rokas..
- Sals nežēlīgi knaibīja seju, rokas..
- ..tikko dārzā sāka ievilkties garas ēnas, kļuva krietni dzestrs, tā ka sāka knaibīt pirkstu galus..
Avoti: 4. sējums