kunkstēt
kunkstēt kunkstu, kunksti, kunkst, pag. kunkstēju
1.intrans. Aizturēti vaidēt, stenēt (parasti aiz sāpēm, arī bēdām).
PiemēriKunkstēt caur zobiem.
- Kunkstēt caur zobiem.
- Ar Maksi pavisam nelāgi. Savilcis par sevi veselu segu kaudzi, viņš kunkstēdams mētājas un lokās sāpēs.
- Meitenīte miegā kunkst, tad māte saudzīgi glāsta viņu un klusi dudina pie auss.
- Pļavā viņa nokrita pie nelaiķa zemē un tikai kunkstēja.
- ..iekritu lielā, rasotā zālē uz muguras un kunkstēju ar sakostiem zobiem. Man bija ļoti žēl māmiņas.
2.trans. Žēlabaini, raudulīgi, arī aizturēti vaidot, stenot, runāt, teikt.
Piemēri«Vai deg... vēl?» Līze klusu kunkstēja.
- «Vai deg... vēl?» Līze klusu kunkstēja.
- Te trešā dienā vecā beka jau kunkst: «Vai, kā man galva gurst, ozoliņ, mīļais!»
- Galvenā [ārste] izpētīja mani un apstiprināja: gripa, jāguļ. Sāku atkal kunkstēt, ka rīt pienāks zvejas traleris, kam esmu gatavojies doties līdzi. Vai nevar kaut kā dabūt uz pekām?
Avoti: 4. sējums