kūleņot
kūleņot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Vairākkārt pārmesties pār galvu (piemēram, no tupus stāvokļa, arī lēcienā).
PiemēriPuikas lec un kūleņo aiz prieka..
1.1.Krist, gāzties, arī velties, vairākkārt griežoties ar galvu uz leju.
PiemēriValainis pakrita turpat eglīšu pudura, bet Amatnieks, inerces dzīts, kūleņoja pa krauju uz leju..
1.2.Krist, gāzties, vairākkārt griežoties ar augšdaļu uz leju (par priekšmetiem). Krist, vairākkārt griežoties apkārt.
PiemēriStiga noliecās uz leju pa stāvu krauju gandrīz pilnīgi bez līkumiem. Te mašīnu atstāt kaut vai mirkli bez bremzes nozīmētu ļaut tai kūleņot līdz pašai apakšai.
1.3.Vairākkārt krist, velties (parasti draiskuļojoties).
Piemēri..mazākie [zēni] kūleņo pa ievu saknēm, veļas cits citam virsū, ka sniegs vien kūp.
1.4.pārn. Brāzties (parasti par vēju). Strauji, nevienmērīgi plūst (par miglu, ūdeni, dūmiem u. tml.).
PiemēriLejā šalca Daugavas krāce, vējš kūleņodams cirtās zaļajos koka puduros..
2.Nevienādā gaitā, krītot un ceļoties, virzīties.
Piemēri..saltums līda pie kauliem, un es [zēns] kūleņoju atpakaļ pa aizsnigušo olnīcu uz māju.
Avoti: 4. sējums