lēkšot
lēkšot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Skriet lēkšiem (parasti par dzīvniekiem).
PiemēriZirgs lēkšo.
- Zirgs lēkšo.
- Apgriezies viņš ieraudzīja Turlavu un sastinga pussolī kā lēkšojot sašauts lācis.
- ..un teju, teju pie griestiem jau aizkari skrapst... Cips [vāverēns] lēkšo ar galvu uz leju.
- pārn. ..dažbrīd piekalnes pašizgāzējs saslējās pakaļkājās kā ugunīgs zirgs, tad gārgdams ierāva elpu un lēkšoja atkal tālāk.
- pārn. Uz priekšu, draugs, liec soli naigs! Kā kumeļš lēkšo mūsu laiks.
1.1.Jāt lēkšiem.
PiemēriUn tad sākām lēkšot! Spēj tik krēpēs turēties! Likās man jau brīžiem.., mājup viens tas [zirgs] skries.
- Un tad sākām lēkšot! Spēj tik krēpēs turēties! Likās man jau brīžiem.., mājup viens tas [zirgs] skries.
1.2.pārn. Ātri iet, arī skriet.
PiemēriPriekšgalā viegli kā rotaļādamies skrēja Mellacis un Stūris, aiz viņiem, galvu iecirtis, elsodams lēkšoja milzīgs tēvainis.
- Priekšgalā viegli kā rotaļādamies skrēja Mellacis un Stūris, aiz viņiem, galvu iecirtis, elsodams lēkšoja milzīgs tēvainis.
- Kā nelabu nojauzdams, bocmanis lēkšoja uz pīķi.
Avoti: 4. sējums