lēkšus
lēkšus apst.
1.Lēkšiem.
PiemēriZirgs lēkšus uzlēkšoja kalnā..
- Zirgs lēkšus uzlēkšoja kalnā..
- Ieskatījos, ka citi braucēji mums tālu priekšā. «Uzšauj!» es saucu. Un mēs laidām lēkšus.
1.1.pārn. Ātrā gājienā, arī skrējienā.
PiemēriTita, svārkus uz augšu sarāvusi, lēkšus uzjoņoja pa vaskotajām ozolkoka kāpnēm.
- Tita, svārkus uz augšu sarāvusi, lēkšus uzjoņoja pa vaskotajām ozolkoka kāpnēm.
- ..gaisā novizēja sudrabains zivs sāns. ..Kleperis [vīrietis] lēkšus pa krastmalu devās turp.
2.Ar lēcienu (pārvarēt kādu šķērsli, attālumu u. tml.).
3.Savienojumā ar verbu «lēkt», «lēkšot» formām vai atvasinājumiem no tiem izsaka darbības intensitātes pastiprinājumu. Lēktin.
PiemēriLēkšus lēkt pa kāpnēm.
- Lēkšus lēkt pa kāpnēm.
- Vai, mans jaunums, Vai, vieglumiņš! Es lēkšus pārlēcu Pār Daugaviņu.
- ..ieraugot jūru, Saša saķer pie rokas Pūpoliņu un lēkšus nolēkšo ar viņu no kāpām pludmalē.
Avoti: 4. sējums