laikus
laikus apst.
laiku apst.; retāk
1.Mazliet pirms laika.
PiemēriLauku cilvēki pieraduši visu darīt ar apdomu, laikus, tāpēc pie stacijas Daugulis bija krietnu pusstundu pirms vilciena pienākšanas.
2.Savlaicīgi. Īstā laikā, īstā brīdī.
PiemēriTikai pēc laba brītiņa viņš dzirdēja ieburkšķamies tiltu: kāds brauca no otras puses pāri. Lapsa jau ātrāk bija dzirdējusi dunoņu un laikus iesprukusi alā.
Avoti: 4. sējums