laime
laime -es, dsk. ģen. -mju, s.
1.parasti vsk. Psihisks (emocionāls) stāvoklis, ko izraisa saskaņa starp cilvēka vēlēšanos, mērķiem, darbību un īstenību, darbības rezultātu.
PiemēriVēlēt laimi.
1.1.ģen.: laimes, adj. nozīmē Tāds, kas ir saistīts ar šādu stāvokli. Tāds, kas izraisa šādu stāvokli.
Piemēri..Acis paceliet uz laimes zemi, Padomes kur uzplaukst zelta ziediem.
2.parasti vsk. Ļoti labvēlīgu apstākļu kopums, kuri parasti sagadās nejauši. Arī veiksme.
PiemēriPaļauties uz laimi.
Stabili vārdu savienojumiCūkas laime. Izmēģināt laimi (arī roku).
2.1.modāla vārda nozīmē Lieto, lai izteiktu apmierinājumu par kādu faktu, kas ir vai nav noticis.
PiemēriEdvarts: Laime, ka ugunsgrēks atgadījās dienā.
3.Zīlēšanā (parasti Jaungada naktī) — nejaušas formas veidojums, kas rodas, ja ielej izkausētu metālu (parasti svinu, alvu) ūdenī.
PiemēriJaungada laime.
4.Ceriņu zieds, kam ir vairāk nekā četras vainaglapas, āboliņa lapa, kam ir vairāk nekā trīs lapiņas un kas — pēc tautas ticējumiem — to atradējam nes veiksmi.
Piemēri«Tad tik ilgi biju slims, ka jau ceriņi noziedēja?...» - «Jā. Es atradu vienu laimes ziedu - astoņas lapas!»
Stabili vārdu savienojumiAugstas laimes! arī Augstu laimi! Daudz laimes! Dieva laime. Dzimis laimes krekliņā.
Avoti: 4. sējums