liecinieks
liecinieks -a, v.
lieciniece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.jur. Persona, kas likumā noteiktā kārtībā aicināta liecināt izmeklēšanā, tiesā.
PiemēriAizstāvības liecinieks.
2.Cilvēks, kas apstiprina redzēto, dzirdēto.
Piemēri«Melis tu!» tēvs dēlam uzbrēca, «vai tu nekaunies mani stāvu apmelot, vai man liecinieki būs jāmeklē, ko?»
2.1.Cilvēks, kas ir klāt notikumā.
Piemēri..šīs savdabīgās partizāņu nodaļas vēsturi tuvāk nevar noskaidrot tā skumjā fakta dēļ, ka nav starp dzīvajiem galveno liecinieku - Uzvaras komandiera, komisāra un vairāku citu vadošo kaujinieku.
2.2.pārn. Priekšmets, kas eksistē kāda notikuma laikā.
PiemēriAkmeņi ir veci un bijuši liecinieki ļoti daudziem notikumiem.
3.vēst. Cilvēks, kas muižas darbos pildīja ārkārtējās klaušas.
PiemēriRudis.. nesaprot.., kādēļ tēvam liecinieki cēla riju un Druviņus liecinieki ārdīja nost?
Avoti: 4. sējums