manierīgs
manierīgs -ais; s. -a, -ā
manierīgi apst.
1.Tāds, kam ir pārspīlētas, pārsmalcinātas manieres (1).
PiemēriManierīgs ierēdnis.
- Manierīgs ierēdnis.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriManierīga izturēšanās.
- Manierīga izturēšanās.
- Alkšņa kundze bija miertiesas sekretāre, maza, melnīgsnēja sieviete, kas runādama manierīgi stiepa vārdus..
2.Pārspīlēts, pārsmalcināts, samākslots (par mākslas darbu).
Piemēri..vārsmās.. vietām jūtams ārišķīgs, manierīgs slavinājums.
- ..vārsmās.. vietām jūtams ārišķīgs, manierīgs slavinājums.
- ..izteiksmes līdzekļiem vietumis pietrūkst iekšēja attaisnojuma. Careviča temperamentīgums [aktiera atveidojumā] kļūst manierīgs.
Avoti: 5. sējums