maniere
maniere -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.Izturēšanās, uzvedības, runas (pierasts, pastāvīgs) veids.
PiemēriIndriķī viņa saskatīja vienīgi sliktu; pat balss, nervozās kustības,.. maniere pastāvīgi glaust matus atpakaļ - viss viņu kaitināja.
1.1.dsk. Uzvedības un izturēšanās savdabību kopums (atsevišķiem cilvēkiem vai sabiedrības grupai).
PiemēriIegūt labas manieres.
2.Paņēmienu, savdabību kopums, kas raksturīgs mākslinieka daiļradei, mākslas virzienam.
PiemēriTālāk - G. Priede raksta īpatnējā manierē, plaši izmanto noskaņas, zemtekstus, bieži savu domu pasaka pusvārdos..
Avoti: 5. sējums