mironīgs
mironīgs -ais; s. -a, -ā
mironīgi apst.
Raksturīgs mirušam cilvēkam.
PiemēriMironīga seja.
- Mironīga seja.
- Bēglis bija garš, vājš,.. uz viņa kādreiz, redzams, glītās, bet tagad bārdas rugājiem apaugušās, mironīgi bālās sejas rēgojās liels zilums..
- Ļaužu sejas blāvajā puskrēslā izskatās mironīgi pelēkas, vaibstos dziest rakstura iezīmes..
- pārn. Dažos acumirkļos kalni [debesīm apmācoties] ieguva pavisam citu izskatu: apdzisa, sadrūma, kļuva mironīgi salti..
Avoti: 5. sējums