mīt1
mīt [mĩt] minu, min, min, pag. minu; trans.
1.Cilājot kājas (ejot, staigājot, arī stāvot uz vietas), spiest, skart (ko) ar tām.
PiemēriZēni.. paskrēja garām zirgiem, kas gausi mina staignos mālus, vilkdami lakotās karietes..
1.1.intrans.
PiemēriKur tev ir zaļa pļava, tur tu nedrīksti basām kājām mīt mīkstā zālē.
Stabili vārdu savienojumiMīt (arī kāpt) uz papēžiem. Mīt (kāda) pēdās.
1.2.Ejot, kāpjot virsū, bojāt, daļēji iznīcināt (ko).
PiemēriMīt augus.
Stabili vārdu savienojumiMīt (arī mīdīt, bradāt) kājām.
1.3.Virzīties, pārvietoties (pa ko), parasti ejot.
PiemēriPa meža grīdu, mīksto, zaļganbrūno iet mazā Ilga, dziesmu trallinot, šalc baltie bērzi, sirmās egles sūno,.. min Ilga droši grīdu zaļganbrūno.
1.4.Ejot veidot (soli).
Piemēri..spēcīgās [pļāvēja] kājas mina soli pie solīša..
2.Ar kāju vai kājām kustināt (paminu, pedāli), lai darbinātu kādu ierīci, iekārtu u. tml.
PiemēriPat nažu trinējs pie gaļas tirgotavas apstājās mīt savu paminu..
2.1.Ar kāju vai kājām kustinot paminu, pedāli, darbināt (kādu ierīci, iekārtu u. tml.).
PiemēriMīt šujmašīnu.
3.Spiest, spaidīt ar rokām vai kājām (piemēram, mālus), lai padarītu mīkstu, viendabīgu.
PiemēriMīt mālus.
Avoti: 5. sējums