Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
nabags1
nabags -a, v.
nabadze -es, dsk. ģen. -džu, s.
1.Cilvēks, kas nespēj sev sagādāt nepieciešamos eksistences līdzekļus un dzīvo no citu ziedotā, dotā.
PiemēriPagasta nabags.
  • Pagasta nabags.
  • Kļūt par nabagu.
  • Nabaga tarba.
  • Kad nabags redz cita cilvēka bagātību, viņš jūtas vēl nabagāks.
  • ..viena nabadze notupusies ierīvēja otrai baso kāju..
  • sal. ..kaut kā Veronika jāsapurina, lai neizturas pati savā istabā kā nabadze durvju priekšā.
  • sal. Kur tas laiks, kad citos gados visās malās kūla, ka kūpēja vien, bet šoruden viens pats dampītis kā nabags ņēmās pa viņu pagasta galu.
  • Biju jau iegājis birzī, aiz kuras tūliņ nabagu māja atradās. Un šī nabagu māja modināja, lūk, man minētās domas par viņu pašu un viņā mītošu nabadzību.
Stabili vārdu savienojumiIet nabagos.
2.Nožēlojams, nelaimīgs cilvēks. Arī nožēlojams, vārgs dzīvnieks.
PiemēriSkolotāji māni plucināja aiz ausīm, bet tēvs, nabags, pacietību zaudējis, kaustīja ar striķa galu.
  • Skolotāji māni plucināja aiz ausīm, bet tēvs, nabags, pacietību zaudējis, kaustīja ar striķa galu.
2.1.ģen.: nabaga, adj. nozīmē Nožēlojams, nelaimīgs (par cilvēkiem). Arī nožēlojams, vārgs (par dzīvniekiem).
Piemēri..atlika skaitīt nedēļas un dienas, cik šim nabaga velnam vēl atlicis ko dzīvot..
  • ..atlika skaitīt nedēļas un dienas, cik šim nabaga velnam vēl atlicis ko dzīvot..
  • Tad pēkšņi atkal bērnu raudas, žēlas un sāpīgas. It kā nabaga dzīvā radībiņa būtu izlikta kaut kur tepat gaitenī.
Avoti: 5. sējums