nejēga
nejēga ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.
1.Cilvēks, kam nav vajadzīgo zināšanu, iemaņu, prasmes (kādā nozarē, jautājumā).
PiemēriNejēga šahā.
- Nejēga šahā.
- Nejēga lauku darbos.
- Svešais pievienojas viņām un apjautājas par skolu. Galīgs nejēga. Acīm redzot, nezina, ka mācības tikai šodien pa īstam sākušās..
- ..iesācējam es [bārddzinis] jau nevaru ļaut tūlīt strādāt.., viņš var iegriezt un izrobot cilvēku, kā daždien nejēga.
- Gadās dažreiz arī kļūmes. Tad meistars baras un sauc mūs par nejēgām..
1.1.Cilvēks, kura izturēšanās, rīcība, runa ir nejēdzīga.
PiemēriŠeit dzīvodams, arvien skaidrāk saprotu, cik liels nejēga esmu bijis, zemodamies varmācībai..
- Šeit dzīvodams, arvien skaidrāk saprotu, cik liels nejēga esmu bijis, zemodamies varmācībai..
- Drīz Pumpurs pārliecinājās, ka tikai pēdīgais nejēga un nelga varēja cerēt, ka, tirgojoties ar grāmatām, iespējams izvilkt dzīvību.
Avoti: 5. sējums