nervozēt
nervozēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.intrans. Būt psihiskā stāvoklī, kam raksturīgs pārmērīgs jūtīgums, afekti, neiecietība, motorisks nemiers.
PiemēriVisi zināja, ka viņš būs ceturtdien, un tāpēc jau no agra rīta sāka nervozēt, ka tik viņam ceļā kaut kas negadās.
- Visi zināja, ka viņš būs ceturtdien, un tāpēc jau no agra rīta sāka nervozēt, ka tik viņam ceļā kaut kas negadās.
- Viņš manāmi nervozē. To var redzēt no nemiera, kas parādās acīs.
- Fēlikss nervozēja. Staigāja pa istabu, aizpīpēja papirosu un pēc pāris sūcieniem nometa pelnu traukā.
2.trans. Uztraukt, satraukt.
Piemēri..iesākās atkal [starp laulātajiem] rīvēšanās un neiecietība. Viņi viens otru tā nervozēja, ka grūti bij sarunāties.
- ..iesākās atkal [starp laulātajiem] rīvēšanās un neiecietība. Viņi viens otru tā nervozēja, ka grūti bij sarunāties.
- «Bet, Rasma, mēs taču nevaram aizliegt mātei sēdēt virtuvē tikai tāpēc, ka tevi tas nervozē.»
Avoti: 5. sējums