nošņākties
nošņākties -šņācos, -šņacies, -šņacas, pag. -šņācos; refl.
1.Īsu brīdi, vienu reizi šņākt (par dzīvniekiem, arī cilvēkiem).
PiemēriAtkal pie kājām nošņācās čūska un atkal aizslīd..
2.Ar dusmām, apslāpētā balsī noteikt, pateikt. Nošņākt (2).
PiemēriTēvam garām iedams viņš nošņācās: «Te būs tavs zelta gabals!»
3.parasti 3. pers. Īsu brīdi, vienu reizi radīt šņācošu troksni (par priekšmetiem, ierīcēm u. tml.). Nošņākt (3).
PiemēriAutobuss nošņācās kā pārdurta volejbola bumba, un mašīnas abos galos negribīgi vērās vaļā salokāmās durvis.
4.sar. Nogulēties1, arī nosnausties.
Piemēri«Kostja šonakt gulēja.. Mēs arī nošņācāmies, bet pārmaiņus,» Saška čukstēja.
Avoti: 5. sējums