nobubināt
nobubināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
1.parasti 3. pers.; intrans. Īsu brīdi bubināt un pārstāt bubināt (par zirgu).
PiemēriStallī nobubina zirgs. Laikam sajutis, ka garām iet cilvēki.
- Stallī nobubina zirgs. Laikam sajutis, ka garām iet cilvēki.
- Mani pamanījis, viņš.. ieplēta nāsis un draudzīgi nobubināja. Es apķēros zirgam ap kaklu, paplaukšķināju spīdīgo spalvu..
- Es pametu acis atpakaļ uz atstāto zirgu... Kad mūsu zirgus veda projām, viņš.. klusi nobubināja.
2.trans.; sar. Klusi, neskaidri noteikt, pateikt.
Piemēri«Es jau tāpat vien,» savādais ciemiņš nobubināja.
- «Es jau tāpat vien,» savādais ciemiņš nobubināja.
- «Par to nevajag tik daudz runāt,» kāds nobubina..
- «Neej istabā, tēvam pašlaik pasaule par šauru!» māte klusi nobubināja..
Avoti: 5. sējums