nobučot
nobučot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.; novec.
Noskūpstīt.
Piemēri«Andr!» Liene nelaipni iesaucās. «Mutes jau nu nedabūsi!» Viņa ietina galvu priekšautā, bet viņš to atrāva nost un nobučoja meiteni vairāk reižu no vietas.
- «Andr!» Liene nelaipni iesaucās. «Mutes jau nu nedabūsi!» Viņa ietina galvu priekšautā, bet viņš to atrāva nost un nobučoja meiteni vairāk reižu no vietas.
- ..Osiene paslepeni trauca ar priekšauta stūri noraust bērniem degunus, lai, kā pienākas, saimniekam un saimniecei nobučo roku.
- Ar cieti sastrādātām rokām viņa mani pievilka sev klāt un skanīgi nobučoja uz vaiga.
Avoti: 5. sējums