nokūkot1
nokūkot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Īsu brīdi, vienu reizi kūkot (par dzeguzi).
PiemēriDzeguze nokūkoja pāris reižu, tad iekliedzās īsi un satraukti «kuk!» un aizlaidās..
2.Kūkot (visu laikposmu) un pārstāt kūkot (par dzeguzi).
PiemēriSavu laiku dzeguze nokūko, un tad ir cauri.
Avoti: 5. sējums