nokūleņot
nokūleņot -oju, -o, -o, pag. -oju
1.intrans. Kūleņojot virzīties un pabeigt virzīties lejā, nost, gar (ko).
PiemēriLaukmanis vēlreiz uzskrēja uz uzbēruma, pielīdzināja sprādziena pēdas.. un steigšus nokūleņoja no uzbēruma.
- Laukmanis vēlreiz uzskrēja uz uzbēruma, pielīdzināja sprādziena pēdas.. un steigšus nokūleņoja no uzbēruma.
- Paņēmusi akmeni,.. viņa to palaida pa krauju lejā. Tas nokūleņoja lieliem lēcieniem..
2.trans. Kūleņot (visu attālumu, ceļa gabalu) un pabeigt kūleņot.
PiemēriNokūleņot kādu gabalu.
- Nokūleņot kādu gabalu.
2.1.intrans. Kūleņot (visu laikposmu) un pabeigt kūleņot.
PiemēriNokūleņot kādu laiku.
- Nokūleņot kādu laiku.
Avoti: 5. sējums