nokūleņot
nokūleņot -oju, -o, -o, pag. -oju
1.intrans. Kūleņojot virzīties un pabeigt virzīties lejā, nost, gar (ko).
PiemēriLaukmanis vēlreiz uzskrēja uz uzbēruma, pielīdzināja sprādziena pēdas.. un steigšus nokūleņoja no uzbēruma.
2.trans. Kūleņot (visu attālumu, ceļa gabalu) un pabeigt kūleņot.
PiemēriNokūleņot kādu gabalu.
2.1.intrans. Kūleņot (visu laikposmu) un pabeigt kūleņot.
PiemēriNokūleņot kādu laiku.
Avoti: 5. sējums