nokalst
nokalst parasti 3. pers., -kalst, pag. -kalta; intrans.
1.Kalstot aiziet bojā.
PiemēriNokaltis koks.
- Nokaltis koks.
- Retumis kaut kur [purvā] červelējās kāda.. priedīte, kas netika un netika augstāk par paegli, līdz beidzot nīka, nīka un nokalta..
- ..sausumā un svelmē kalta un dzeltēja, nīka un vīta viss, kas vēl nebija nokaltis un nodzeltējis, nonīcis un novītis..
- Kociņus stādīju.. Kā tikai kāds izsalst vai nokalst, es tūlīt jaunu vieta.
1.1.pārn. Kļūt ļoti vājam un zaudēt funkcionēšanas spējas (parasti par ķermeņa daļu).
PiemēriEs sacīju «Laubes kungs», jo mana mēle gan laikam drīzāk nokalstu, nekā nosauktu viņu par biedru.
- Es sacīju «Laubes kungs», jo mana mēle gan laikam drīzāk nokalstu, nekā nosauktu viņu par biedru.
- Saimnieka dēlam reiz roka nokaltusi.
2.Ļoti sakalst, sacietēt (parasti par zemi).
PiemēriZeme sen nebija jutusi lietu, tā bija nokaltusi kā māla klons.
- Zeme sen nebija jutusi lietu, tā bija nokaltusi kā māla klons.
- ..Bernsons.. brauc taisni pa mazajiem lauku ceļiem, kas tagad, vasarā, nokaltuši sausi un cieti kā galds.
Avoti: 5. sējums