nomanīt
nomanīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Uztvert, parasti ar redzi, dzirdi (parasti ko vāji redzamu, sadzirdamu).
PiemēriPulkstenim vajadzēja būt tā ap trešo stundu. Austrumu pusē varēja nomanīt blāzmu.
1.1.Uztvert, ievērot (kādas pazīmes, īpatnības). Arī izjust.
PiemēriMājā ienākot, tūlīt nomanu, ka manas prombūtnes laikā noticis kas ārkārtīgs. Visas durvis vaļā, virtuvē deg spoža uguns.. Dzirdu klusas, satrauktas balsis.
2.Nojaust, noprast.
PiemēriKātiņa visu runāto nedzirdēja un, ko dzirdēja, to lāgā nesaprata, taču tik daudz nomanīja, ka viņai neviens ļauna nevēl..
3.parasti 3. pers. Sajust (par dzīvniekiem).
PiemēriLapsa uzreiz nomanīja, ka alas caurumā draud briesmas..
Avoti: 5. sējums