nomocīt
nomocīt -moku, -moki, -moka, arī -mocu, -moci, -moca, pag. -mocīju; trans.
1.Ilgāku laiku, ļoti mocīt, spīdzināt. Ilgāku laiku, ļoti mokot, spīdzinot, nonāvēt.
Piemēri..vagars.. per nežēlīgi kādu.. Tikai dzirdami nomocītā cilvēka nevarīgie vaidi.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds), ilgāku laiku pārvarot grūtības (ko darot, atrodoties kādā stāvoklī), ļoti nogurst, zaudē spēkus, arī cieš mokas.
PiemēriEnsons:.. mēs taču esam šurp atvesti ar varu. Mani vel nomocīja Rūras rūpnīcās ar necilvēcīgu darbu.
2.1.Būt par cēloni tam, ka (kāds), ilgāku laiku fiziski ciešot, zaudē spēkus, novājē u. tml. (par slimību, traumu, insektiem u. tml.).
PiemēriViņu bija nomocījušas gripas sekas, un sāka paasināties reimatisms - kaite, kas neatkāpās jau ilgus gadus.
2.2.Ilgāku laiku, ļoti nogurdināt, apnicīgi traucēt (piemēram, ar jautājumiem, izturēšanos). Būt par cēloni tam, ka (kāds, tā psihe) ilgāku laiku, ļoti tiek pārņemts, arī nogurdināts, nomākts (piemēram, par domām, emocijām).
PiemēriNomnieks tēvu ar jautājumiem.
3.sar. Ar mokām pabeigt (ko).
PiemēriNeklātieni viņai droši vien nebūs spēka nomocīt līdz galam.
3.1.Ar mokām nostrādāt, pavadīt (laikposmu).
PiemēriNomocījis darba stundas pie virpas, viņš steidzās uz bufeti.
3.2.Ar mokām apēst, izdzert.
PiemēriNomocīt negaršīgo ēdienu.
Avoti: 5. sējums