noreibt
noreibt -reibstu, -reibsti, -reibst, pag. -reibu; intrans.
1.Nokļūt, parasti stipra, reibuma stāvoklī (parasti alkoholisku vielu iedarbībā). Apreibt (1).
PiemēriKandils noreiba ātri.. Salīcis viņš kūkoja, šļupstēja nesaprotamus vārdus un ņēma pretī Plandera pasniegtās šņabja glāzes.
1.1.Izjust, parasti vieglu, reiboni (stipras smaržas, spilgtas gaismas, krāsas u. tml. iedarbībā).
PiemēriJasmīni [jasmīni] mācītāja mājas priekšā iztvaikoja tādu smaršu, ka varēja noreibt.
Stabili vārdu savienojumiAcis noreibst (arī apreibst).
1.2.Uz laiku zaudēt apziņas skaidrību (no sitiena, sāpēm u. tml.).
PiemēriViņš noreiba no asajām sāpēm.
2.Sajūsmināties, aizmirsties. Apreibt (2).
PiemēriEs noreibu no liela prieka. Visu es redzēju kā caur krāsainu miglu, it kā pa sapņiem.
Stabili vārdu savienojumiGalva noreibst (arī apreibst).
Avoti: 5. sējums