noreibums
noreibums -a, v.; parasti vsk.
1.Stāvoklis → noreibt1. Apreibums.
PiemēriJānis lēja glāzē dzeramo un, sava noreibuma apjucis, smīnēja.
2.Stāvoklis → noreibt2.
PiemēriKatram puisim bija vai nu sieva, vai sava meitene.. Pasaule tā bija iekārtota,.. tikai Beiziķis vēl ne reizi nebija īsti līdz noreibumam ieskatījies ne zilās, ne brūnās acīs.
Avoti: 5. sējums