noritēt
noritēt parasti 3. pers., -rit, pag. -ritēja (retāk -rita, 1. konj.); intrans.
1.Ritot virzīties un pabeigt virzīties lejā, zemē (no kurienes, kur, uz kā u. tml.) — par (kā) lāsēm.
PiemēriPielējis Didža kanniņu ar pienu, viņš rūpīgi apslaucīja dažas lāsītes, kas bija noritējušas pa ārpusi.
2.Tikt īstenotam, arī secīgi notikt (kādā veida, ar kādu rezultātu) — par darbību, pasākumu u. tml. Norisēt (2).
PiemēriBrauciens lielāko tiesu noritēja pa nepārskatāmu līdzenumu.
3.Būt tādam, kura stāvokļi, stadijas secīgi pārmainās. Norisēt (1).
Piemēri..sala dēļ apstājas ūdens kustība augos, bez kā savukārt nevar noritēt augu dzīvības procesi.
Avoti: 5. sējums