nostāvēt
nostāvēt -stāvu, -stāvi, -stāv, pag. -stāvēju; intrans.
1.Stāvēt (visu laikposmu) un pabeigt stāvēt.
Piemēri..vērodami ceļu, viņi vēl labu brīdi nostāvēja pie šķūņa.
1.1.Stāvēt (parasti ilgāku laiku) un pabeigt stāvēt.
PiemēriNostāvēt sardzē.
1.2.Palikt stāvot (kādā vietā, arī kādā veidā).
PiemēriOzols nevarēja nostāvēt uz vietas, kamēr Rijkuris pārkrauj savus maisus Akmentiņa ratos.
1.3.Būt, atrasties (kādā stāvokli, situācijā).
PiemēriNostāvēt bezdarbībā.
2.parasti 3. pers. Būt, atrasties (kur visu laikposmu), netiekot pārvietotam, izmantotam (par transportlīdzekļiem).
PiemēriJūra bija vētraina, kuģi dienām nostāvēja ostā..
2.1.Netikt lietotam, izmantotam (visu laikposmu).
PiemēriVairāk nekā gadu.. būvlaukumā, zālē ieaudzis un aprūsējis, nostāvēja pusotrtonnīgs celtnis..
2.2.Būt, pastāvēt (visu laikposmu) — par laikapstākļiem.
Piemēri«Vai, kā man nepatīk, ka tik ilgi nostāvējis sauss laiks,» viņš bažījās. «Var uznākt lietus pašā pļaujas brīdī.»
3.Parasti savienojumā ar «varēt», «spēt»: varēt (spēt) stāvēt.
PiemēriKrītot viņš bija sagrūdis kāju, tā dedzinoši sāpēja, bet.. nebija izmežģīta, jo varēja nostāvēt.
Avoti: 5. sējums