nostatīt
nostatīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Nolikt, novietot noteiktā, parasti vertikālā, stāvokli. Nostādīt [1] (3).
PiemēriNostatīt vāzi.
- Nostatīt vāzi.
- Nostatīt bērnu uz kājām.
- ..Oļģerts bija apgāzis glāzi... Viņš uzslēja glāzi, neveikliem, stīviem.. pirkstiem atkal nostatīja uz pekas..
- Vecis bija pienācis pie galda un saldi smaidīja... Tad veicīgi izvilka un nostatīja uz galda pudeli..
2.reti Nostādīt [1] (1).
PiemēriIzvadīja viņu vēl pa divējiem.. vārtiem un nostatīja gaitenī pretim dzelteni krāsotām durvīm..
- Izvadīja viņu vēl pa divējiem.. vārtiem un nostatīja gaitenī pretim dzelteni krāsotām durvīm..
Avoti: 5. sējums