novecot
novecot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Būt tādam, kurā noris dabisks, neatgriezenisks bioloģisks process, kam ir raksturīga, piemēram, vielmaiņas palēnināšanās, uzbudināmības pavājināšanās (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeņa daļām). Kļūt tādam, kam ir šāda procesa izraisītas ārējas pazīmes.
PiemēriFizioloģiski (arī normāli) novecot.
1.1.Pārtraucot augšanu, pakāpeniski zaudēt dzīvotspēju (par augiem, to daļām).
PiemēriKlāt siena laiks. Timotiņš jau novecoja. Zaļās galviņas rūsganoja, stiebri kļuva cieti kā stieples.
2.parasti 3. pers. Pakāpeniski kļūt lietošanai, izmantošanai nepiemērotam, nederīgam, arī neizskatīgam.
PiemēriDaži zvejnieki [buržuāziskajā Latvijā] maksāja bankas parādu desmitiem gadu. Tik ilgi, līdz novecoja laiva un zvejas rīki un arī pašam pienāca vecums.
2.1.Neatbilst attiecīgā laikposma modernām lietošanas prasībām. Būt tādam, ko vairs nelieto.
Piemēri..standartizētais skaldāmais cirvis.. ir jau novecojis..
Stabili vārdu savienojumiMorāli novecot (arī nolietoties).
3.parasti 3. pers. Kļūt tādam, kas savu laiku ir pārdzīvojis, neatbilst attiecīgā laikposma prasībām, uzskatiem.
PiemēriZināšanas noveco.
4.parasti 3. pers.; val. Kļūt tādam, ko attiecīgā laikposma valodā vairs nelieto.
PiemēriNovecojis vārds.
Avoti: 5. sējums