ordenis2
ordenis -ņa, v.
1.Katoļu reliģiska organizācija ar noteiktiem statūtiem.
PiemēriJezuītu ordenis.
- Jezuītu ordenis.
- Dominikāņu ordenis.
- Franciskāņu ordenis.
- Benediktiešu ordenis.
- Garīgie ordeņi.
- ..[Vatikāns] ziņo, ka pēdējos gados daudzos katoliskos ordeņos mūķeņu skaits samazinājies par 18 000 cilvēku un mūku skaits vēl vairāk - par 30 000 cilvēku.
2.vēst. Militāra un reliģiska bruņinieku apvienība (viduslaikos Eiropā).
PiemēriZobenbrāļu ordenis.
- Zobenbrāļu ordenis.
- Ordeņa bruņniecība.
- Ordeņa mestrs.
- Ordeņa komturs.
- Zemes valdniekiem jau sākumā izcēlās savstarpējas nesaskaņas. Tās pieauga un izvērtās par asiņainām cīņām starp ordeni, Rīgu un virsbīskapu.
- Vecās romiešu hronikās Austrumeiropas apgabali tika saukti par Sarmatiju.. Sarmatus vācu bruņinieku ordenis centās iznīcināt fiziski un garīgi.
3.Slepena biedrība, organizācija.
PiemēriUzpircēji nav vis tādi vientiesīši, ka nebūtu noorganizējusies. Tas ir vesels ordenis ar savām metodēm, likumiem, smalki izstrādātu ziņu sistēmu.
- pārn. Uzpircēji nav vis tādi vientiesīši, ka nebūtu noorganizējusies. Tas ir vesels ordenis ar savām metodēm, likumiem, smalki izstrādātu ziņu sistēmu.
Avoti: 6-1. sējums