paklausība
paklausība -as, s.; parasti vsk.
1.Personības, rakstura īpašība, kam raksturīga pakļaušanās bez pretestības citu cilvēku gribai, padomiem, norādījumiem.
PiemēriArī šoreiz Aleksandrs tomēr nesacīja tēvam nekā pretim - viņš audzināts pieklājībā un paklausībā.
- Arī šoreiz Aleksandrs tomēr nesacīja tēvam nekā pretim - viņš audzināts pieklājībā un paklausībā.
- Svarīgi panākt no bērna nevis aklu, bezierunu paklausību, bet tieši apzinātu attieksmi pret vecāku cilvēku prasībām.
- Sabiedrības interese zuda par vācu muižniecības izdotajām.. «Latviešu Avīzēm», kas ar to vien nodarbojās kā ar paklausības gara ieaudzināšanu zemniekos.
1.1.Dzīvnieka īpašība pakļauties cilvēka gribai, pavēlēm, izturēties cilvēkam vēlamajā veidā.
PiemēriIr taču dzirdēts, ka šī mūzikas instrumenta skaņas spēj iedvest čūskā paklausību...
- Ir taču dzirdēts, ka šī mūzikas instrumenta skaņas spēj iedvest čūskā paklausību...
Avoti: 6-1. sējums