palaimēties
palaimēties parasti 3. pers., -ējas, pag. -ējās; refl.
1.Gadīties, notikt (vienu reizi) kam vēlamam. Paveikties, izdoties (ko izdarīt, iegūt), parasti labvēlīgu apstākļu, nejaušības dēļ.
PiemēriPēc nesekmīgiem klaiņojumiem Leinasaram palaimējās. Viņu pieņēma darbā kādā elektromehāniskā darbnīcā..
- Pēc nesekmīgiem klaiņojumiem Leinasaram palaimējās. Viņu pieņēma darbā kādā elektromehāniskā darbnīcā..
- Māte bija atvedusi arī lekciju naudu.. Viņiem [vecākiem] palaimējies. Atdabūjuši dažus vecus parādus..
- ..viņš vēl nemaz nav tik vecs un, ja palaimēsies, droši vien atradīs vēl kādu [sievieti], un viss būs kā senāk...
- Bet Lija bija palikusi šeit pat, taču, redzams, aiz tā vienkāršā iemesla, ka tieši šeit viņai palaimējās atrast, kur dzīvot.
1.1.Izdoties izvairīties no kā nevēlama. Negadīties, nenotikt kam nevēlamam, parasti labvēlīgu apstākļu, nejaušības dēļ.
Piemēri..neviena nav, viņam palaimējies izkļūt no mājinieku redzesloka, un viņš pateicīgs laimīgam gadījumam tādēļ, ka šobrīd ir viens vējos un tumsā..
- ..neviena nav, viņam palaimējies izkļūt no mājinieku redzesloka, un viņš pateicīgs laimīgam gadījumam tādēļ, ka šobrīd ir viens vējos un tumsā..
- Kad mazajiem stārķēniem neizdodas pietiekoši veikli ligzdā čūsku satvert un apēst, tai var palaimēties nokrist zemē.
Avoti: 6-1. sējums