pazemot
pazemot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu ļoti apkaunot, dziļi aizvainot (kādu).
PiemēriTonakt sāpēja sirds, Māris jutās pazemots un atraidīts. Pat noklīdušu suni ļaudis ielaiž istabā tik saltā naktī, bet viņu, savu dēlu, tēvs neielaida.
- Tonakt sāpēja sirds, Māris jutās pazemots un atraidīts. Pat noklīdušu suni ļaudis ielaiž istabā tik saltā naktī, bet viņu, savu dēlu, tēvs neielaida.
- ..kas bērnu dienās ir mīlējis suni vai putnu, tas, liels būdams, nemīlēs tikai sevi vien. Un neizlietos savu spēku, pazemojot mazāk stipro.
- Kā var tā melot! Ņirgāties par cilvēku! Kā var tik ļoti pazemot!
1.1.Būt par cēloni tam, ka (kādam) izraisās dziļa apkaunojuma, dziļa aizvainojuma izjūta.
PiemēriPazemojoša rīcība.
- Pazemojoša rīcība.
- Strīda karstumā vienmēr tiek sarunāts daudz kā tāda, kas pazemo gan otru, gan pašu..
- Tik pazemots Banders savu mūžu nebija juties: viņam - apkārtnes turīgākajam vīram - bija jāatzīstas, ka nav ar ko piedalīties kādas viesnīcas būvē!
1.2.intrans.
PiemēriKaut gan mums nebija ne mazākās vainas apziņas, tomēr tas, ka tikām konvojēti, nejēdzīgi uztrauca un pazemoja.
- Kaut gan mums nebija ne mazākās vainas apziņas, tomēr tas, ka tikām konvojēti, nejēdzīgi uztrauca un pazemoja.
- ..pret gājējiem viņi [saimnieki] bija taisni. Maksu vienmēr norunāja iepriekš, un tas nepazemoja kā citas mājās, kur vakarā nezini, ko vēl iedos līdzi.
Stabili vārdu savienojumiPazemot (kāda) cieņu (arī pašcieņu).
- Pazemot (kāda) cieņu (arī pašcieņu) — Dziļi aizvainot (kāda) cieņu (pašcieņu).
Avoti: 6-1. sējums