piešķīst
piešķīst parasti 3. pers., -šķīst, pag. -šķīda; intrans.
1.Šķīstot (parasti kā sīka kopumam) lielākā daudzumā, tikt pilnīgi vai daļēji pārklātam (ar to). Šķīstot (parasti kā sīka kopumam), tikt piepildītam (ar to).
PiemēriBeigās izauga milzīgs zeltainu vālīšu kalns, tam blakus mazā kaudzītē sasvieda nenobriedušas un iepuvušas vālītes, pagalms viscaur piešķīda ar mizām un lapām.
1.1.Šķīstot, šķaidoties (šķidrumam, masai) lielākā daudzumā, tikt saslapinātam, arī notraipītam (ar to) — piemēram, par grīdu.
PiemēriKāpnes piešķīdušas ar dubļiem.
1.2.Kļūt tādam, kurā pēkšņi, strauji izplatās (piemēram, dzirksteles, uguns) — par telpu, apkārtni, vidi.
PiemēriKad Ilgvars iegremdē kausu verdošajā metālā, telpa piešķīst dzirkstelēm un baltiņ baltu gaismu..
Avoti: 6-2. sējums