pieglaimīgs
pieglaimīgs -ais; s. -a, -ā
pieglaimīgi apst.
1.Tāds, kas glaimo. Tāds, kas cenšas iztapt.
PiemēriPieglaimīgs cilvēks.
- Pieglaimīgs cilvēks.
- ..[aktieris] prata iekausēt tēlā tā turpmākās evolūcijas iezīmes, likdams pieglaimīgā, sīkā blēža vaibstos samanīt nākamā plēsoņa ilkņus..
- pārn. ..sunim suņa daba, dabūjis pērienu, tas kļūst vēl pieglaimīgāks.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriGundegai nezin kādēļ nekas nepatika viņā [vīrietī]. Ne apaļā, patiesību sakot, tīri paglītā seja, ne platais, pieglaimīgais smaids..
- Gundegai nezin kādēļ nekas nepatika viņā [vīrietī]. Ne apaļā, patiesību sakot, tīri paglītā seja, ne platais, pieglaimīgais smaids..
- «Bet vai jūs nesteidzaties?» Siņakovs jautāja pieklājīgā, pieglaimīgā balsī..
Avoti: 6-2. sējums