piestaigāt
piestaigāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.trans. Staigājot ar netīriem vai slapjiem apaviem, kājām, padarīt netīru, slapju (grīdu, telpu).
PiemēriPiestaigāt grīdu.
- Piestaigāt grīdu.
- Piestaigāt izmazgāto istabu.
2.trans. Parasti savienojumā ar «ko nu», «ko tur»: lieto, lai norādītu, ka nav vērts (daudz) staigāt, ka ar staigāšanu neko nepanāks.
Piemēri«Nevarēja jau pa veikaliem staigāt, ko piestaigāsi, naudas.. tam nebija!»
- «Nevarēja jau pa veikaliem staigāt, ko piestaigāsi, naudas.. tam nebija!»
- «Ek,» Topiņš noglauda rūsgano matu cekulu. «Apsēdīsimies, ko tur vispārīgi daudz piestaigās.»
3.intrans.; sar. Iegriezties (pie kāda), apciemot (kādu).
Piemēri«Mēs tā arī vēl neesam aprunājušies... Varbūt tu piestaigātu pie manis?» Kaspars pameta ar galvu uz mežmalu.
- «Mēs tā arī vēl neesam aprunājušies... Varbūt tu piestaigātu pie manis?» Kaspars pameta ar galvu uz mežmalu.
- «Varbūt vēl piestaigāsiet?» Māra sieva jautāja, kad Erna jau gāja laukā.
Avoti: 6-2. sējums