pietvanot
pietvanot parasti 3. pers., -o, pag. -oja
pietvanēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja
1.intrans. Kļūt tādam, kurā viscaur izplatās tvans (parasti par telpu). Piesātināties (ar tvanu, dūmiem u. tml.) – par vidi.
PiemēriKad agri aiztaisa krāsni, tad istaba pietvanē.
- Kad agri aiztaisa krāsni, tad istaba pietvanē.
- Gaiss bija pietvanējis ar slāpekli.
2.trans. Pieļaut, būt par cēloni, ka tvans, arī dūmi u. tml. izplatās viscaur (telpā, apkārtnē, vidē).
PiemēriKlajas liesmas vairs nebija redzamas. Toties gaiss bija pietvanots ar degoša kūdraspurva dvingu.
- Klajas liesmas vairs nebija redzamas. Toties gaiss bija pietvanots ar degoša kūdraspurva dvingu.
Avoti: 6-2. sējums