plakstiens
plakstiens -a, v.; novec.
Plakstiņš.
PiemēriKā uguntiņas iedegās viņa acu zīlēs, bet uz gribas pavēli acu plakstieni šo uguntiņu apsedza un noslāpēja.
- Kā uguntiņas iedegās viņa acu zīlēs, bet uz gribas pavēli acu plakstieni šo uguntiņu apsedza un noslāpēja.
- Kad dienvidū viss iegrimst snaudā Un augšā zvēro Saules acs, Līst savāds gurdums katrā audā, Bez maņas aizkrīt plakstiens pats.
- pārn. Un puķes, no miega uztrauktas, mulst Un skatās kā nesajēdzot, Un uz lapu spilveniem atpakaļ gulst, Pamazām plakstienus slēdzot...
- pārn. Vēl loga plakstiens miegā puspievērts, vēl aizkars skropstas siltā ēnā mērc.
Avoti: 6-2. sējums