plencība
plencība -as, s.; parasti vsk.; sar.
Vispārināta īpašība → plencīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriPar katru plencību un nolaidību darbā tūliņ tiesas priekšā - vai nu turpat uz lauka, vai vakarā saimnieku galā.
- Par katru plencību un nolaidību darbā tūliņ tiesas priekšā - vai nu turpat uz lauka, vai vakarā saimnieku galā.
- Šaurākas rocības gados disciplīnu varēja regulēt ar rubli. Par strādību piesvieda klāt, par plencību atskaitīja nost.
Avoti: 6-2. sējums