plencīgs
plencīgs -ais; s. -a, -ā
pieticīgi apst.; sar.
Tāds, kas bieži žūpo. Arī izšķērdīgs.
PiemēriLai gan Kazis bija cauri un cauri plencīgs puisis, viņam nevarēja liegt arī dažu labu īpašību..
- Lai gan Kazis bija cauri un cauri plencīgs puisis, viņam nevarēja liegt arī dažu labu īpašību..
- Marta «vilkusi un kopusi» savus dēlus, viņa ienīst un reizē mīl savu plencīgo vīru.
Avoti: 6-2. sējums