plerkšķēt
plerkšķēt plerkšķu, plerkšķi, plerkšķ, pag. plerkšķēju
plerkšēt plerkšu, plerkši, plerkš, pag. plerkšēju; retāk
1.parasti 3. pers.; intrans. Radīt samērā augstu, skaļu, nevienmērīgu, griezīgu troksni (piemēram, par plāniem metāla priekšmetiem, kas vibrē, sitas cits pret citu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriSkārda gabali plerkšķ.
- Skārda gabali plerkšķ.
- Motovelosipēds plerkšķ.
- ..kājās stāvēdams, [zēns] brauc atpakaļ.. Panākt Lagzdu - viens redzējums. Laiž abi, ka rati plerkšķ..
- Ermoņikas stipri nolietotas, savā mūžā ūdeni, sauli un vēju redzējušas, plerkšķēja vien.
2.trans.; sar.; niev. Pļāpāt.
Piemēri«Tā kundze, liekas, gan par daudz plerkšķ visādus niekus; bet - meitiešu būšana!»
- «Tā kundze, liekas, gan par daudz plerkšķ visādus niekus; bet - meitiešu būšana!»
Avoti: 6-2. sējums