plēnēt
plēnēt parasti 3. pers., plēn, arī plēnē, pag. plēnēja; intrans.
1.Pakāpeniski beigt degt (pārstājot liesmot, dziestot oglēm u. tml.).
PiemēriUgunskurs plēn.
- Ugunskurs plēn.
- Pavards plēn.
- Liesmas plēnē.
- Visi sēdēja katrs uz savas lažas un sarunājās vēlu jo vēlu, kamēr vien uguns plēnēja plītiņā.
- Istabas grīda bija nule izberzta un puķes aprasinātas ar ūdeni. Krāsnī plēnēja ogles.
- ..milzīgā karavīru pamestā ugunskurā.. plēnējošu pelnu starpā kvēloja daudz ogļu.
- pārn. Lēni plēnēdams, dzisa prieks.
- pārn. Inga skatās manī ilgi, ilgi, un ar katru mirkli viņas pārgalvīgais un degošais skatiens gaist un plēnē, līdz zilajās acīs palicis vairs tikai salts vienaldzības ledus.
- pārn. Dzīvotgriba vēl plēnēja manī kā vāja dzirksts zem pesimisma pelniem.
1.1.Pakāpeniski zaudēt spilgtumu (piemēram, par gaismu).
PiemēriBlāzma plēn.
- Blāzma plēn.
- Roberts apsēdās uz dīvāna un gaidīja. Rūtīs plēnēja saules pēdējais mirdzums. No kaktiem izlīda krēsla.
- Lapu virpuļi griežas gar tramvaja riteņiem. Logus aizmiglo šķidrauts, kuram grūti cauri saredzēt. Vasaras krāsas plēn.
Avoti: 6-2. sējums