plēne
plēne -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Viendabīga, plāna vispirms atdzisušas vielas kārta, kas rodas uz kā kvēlojoša (parasti uz oglēm).
PiemēriOgles izgail un pārklājas ar baltām plēnēm.
- Ogles izgail un pārklājas ar baltām plēnēm.
- Zēns atvēra acis un mirkli nevarēja aptvert, kur atrodas. Ugunskurā ogles vēl nebija pārklājušās ar plēnēm, tātad viņš bija snaudis dažas minūtes.
- Kad zvejnieki atgriezās pie ugunskura, ogles jau dzisa. Uz tām kā netīra sniega kārta bija sabirušas plēnes.
- pārn. Gars pagurst, rokas slābst: ne celt, ne locīt! Tik retu siržu plēnēs kvēls vēl rakts, Ko domas dzelt, ko dvēsli sapņiem mocīt!
1.1.Ļoti plāns, viegls kādas sadegušas vielas veidojums, kas nav pilnīgi sabirzis.
Piemēri..debesis kvēloja ugunsgrēku blāzmā. ..uz ielas bruģa, uz celiņiem parkos bira melnas, trauslas pelnu plēnes.
- ..debesis kvēloja ugunsgrēku blāzmā. ..uz ielas bruģa, uz celiņiem parkos bira melnas, trauslas pelnu plēnes.
- Bija trešā pēckara vasara. Pa pilsētas ielām vēji vēl dzenāja pelēkas pelnu plēnes.
- Augsti pasitas liesma, un gaisos uzlido dzirksteļu spieti, apdziest, un tad uz zemi krīt melnas plēnes.
- pārn. Nenokavē saules rietu, Blāzma nodzisīs, un viss, Paliks sarkanzelta vietā Krēslas plēnes debesīs.
2.Ļoti plāns, neliels (kādas vielas, vielu kopuma) viendabīgs veidojums. Plēksne (1).
Piemēri..skarbi kaukdama, garām aizlidoja tanka izšautā lielgabala granāta, iesizdamas viņpus ielas mājas sienā. Uz visām pusēm pašķīda apmetuma baltās kaļķu plēnes..
- ..skarbi kaukdama, garām aizlidoja tanka izšautā lielgabala granāta, iesizdamas viņpus ielas mājas sienā. Uz visām pusēm pašķīda apmetuma baltās kaļķu plēnes..
- Ir šalcis lapās vējš, klusām, baltām plēnēm nolaidies sniegs.., aleja nekad nav bijusi tā pati, kas vakar..
- sal. Pāri abu [gājēju] galvām pilnīgi bez skaņas kā melna plēne pārlaidās sikspārnis.
- pārn. Kopā ar Ainu no kalna uz kalnu Gribētos soļot, kur sudraba salnu Izklāj pār Purvaines tīrumiem mēness, Pārsedzot ūdeņiem vizmainas plēnes..
Avoti: 6-2. sējums