puņķutapa
puņķutapa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; vienk.
1.Cilvēks, kam ir stipras iesnas.
2.Cilvēks (parasti jauns), kam ir maza pieredze. Arī gļēvs, neizdarīgs cilvēks.
Piemēri«Tevis dēļ iekrītam. Tev, puņķutapa, bija jāsauc Nataša briesmu gadījumā, bet tu tāpat vien blāvi, aiz bailēm.»
Avoti: 6-2. sējums