putēt
putēt parasti 3. pers., put, pag. putēja; intrans.
1.Būt tādam, no kura uz visām pusēm izplatās putekļi, sīkas (kā) daļiņas u. tml. (parasti ārējas iedarbības rezultātā).
PiemēriSpilvens put.
- Spilvens put.
- Grīdsega put.
- Mājās Caune vispirms kārtīgi nomazgāja putekļus, jo, atpakaļ braucot, ceļš stipri putēja.
- Karstajās vasaras dienās [tenisa] laukums ātri žūst un sāk putēt, tāpēc tas jālaista..
- Labība putēja. Sejas nokvēpa, mutes kļuva sausas..
1.1.Pacelties augšup (no kā virsmas) un izplatīties uz visām pusēm (par putekļiem, sīkām (kā) daļiņām u. tml.).
PiemēriKlupdama skrienu pa grantēto lielceļu, sakarsušās smiltis vien put.
- Klupdama skrienu pa grantēto lielceļu, sakarsušās smiltis vien put.
- Rau, ka pieneņu pūkas pār papuvi put..
- Dūnas put kā sniegs pa gaisu. Kur tu liki spilvenmaisu?
2.parasti savienojumā ar «laukā», «ārā» Iet bojā, tikt zaudētam (piemēram, par saimniecību, īpašumu).
PiemēriJaunsaimniecības putēja laukā, pieauga spēkā un nostiprinājās budzis.
- Jaunsaimniecības putēja laukā, pieauga spēkā un nostiprinājās budzis.
- ..lietus tagad vajadzīgs! Vasarājs putēja pavisam laukā... mieži kūdrājā un pat augstākās, vieglākās vietās dzeltēja nost.
2.1.pārn. Beigt pastāvēt.
PiemēriNebūtu sievasmātes, vēl kaut kā sadzīvotu, bet kopā ar viņu mūsu dzīvīte ātri putēja laukā.
- Nebūtu sievasmātes, vēl kaut kā sadzīvotu, bet kopā ar viņu mūsu dzīvīte ātri putēja laukā.
- Mainoties paaudzēm un dzīves ziņai, baznīcas kļuva aizvien.. tukšākas, kādreiz tik ienesīgais mācītāja amats putēja laukā.
Avoti: 6-2. sējums