putēt
putēt parasti 3. pers., put, pag. putēja; intrans.
1.Būt tādam, no kura uz visām pusēm izplatās putekļi, sīkas (kā) daļiņas u. tml. (parasti ārējas iedarbības rezultātā).
PiemēriSpilvens put.
1.1.Pacelties augšup (no kā virsmas) un izplatīties uz visām pusēm (par putekļiem, sīkām (kā) daļiņām u. tml.).
PiemēriKlupdama skrienu pa grantēto lielceļu, sakarsušās smiltis vien put.
2.parasti savienojumā ar «laukā», «ārā» Iet bojā, tikt zaudētam (piemēram, par saimniecību, īpašumu).
PiemēriJaunsaimniecības putēja laukā, pieauga spēkā un nostiprinājās budzis.
2.1.pārn. Beigt pastāvēt.
PiemēriNebūtu sievasmātes, vēl kaut kā sadzīvotu, bet kopā ar viņu mūsu dzīvīte ātri putēja laukā.
Avoti: 6-2. sējums