reiba
reiba -as, s.; parasti vsk.; poēt.
1.Reibums1, reibonis1.
PiemēriCaur manu miesu rozes dīgst Un uguns ziediem slejas, Bet dvēsle viņu smaržas dzer Un sāpju reiba smejas.
- Caur manu miesu rozes dīgst Un uguns ziediem slejas, Bet dvēsle viņu smaržas dzer Un sāpju reiba smejas.
- Vai esi kājām nostaigājis ceļu no Kandavas līdz Sabilei Un reiba vērojis, cik saule dāsni te visam pāri gaismu lej?
1.1.pārn. Tas (parasti smarža), kas reibina (1).
Piemēri..tik sen nebija redzēts purvs un ieelpota vaivariņu reiba.
- ..tik sen nebija redzēts purvs un ieelpota vaivariņu reiba.
2.Reibonis2, reibums2.
Piemēri..es katru dienu skaidrāk redzu to milzīgo nesamēru starp mūsu rožainām cerībām un mazo iespēju. Starp tālumu un mūsu sajūsmas reibu.
- ..es katru dienu skaidrāk redzu to milzīgo nesamēru starp mūsu rožainām cerībām un mazo iespēju. Starp tālumu un mūsu sajūsmas reibu.
- Bet zini Tu, Kāds manī plosās maigums. Un zinu es, Kāds Tevī sadeg maigums... Bet ledains «nedrīkst» Mūsu reiba krīt.
Avoti: 6-2. sējums