sakņupt
sakņupt -kņupu, -knupi, kņūp, pag. -kņupu
saknupt -knupu, -knupi, -knūp, pag. -knupu; intrans.
1.Stipri saliekties, salīkt (uz priekšu un uz leju) – par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeni, ķermeņa daļām. Stipri saliecoties, salīkstot, nosēsties, nogulties.
PiemēriVecāmāte stāv sakņupuši.
- Vecāmāte stāv sakņupuši.
- Sakņupis augums.
- Sakņupuši mugura.
- Sakņupt uz krēsla.
- Sakņupt uz grīdas.
- Bernāts un Anna aizved Gaidu, kas smagi balstās uz abu rokām. Pie durvīm viņa apstājas un sakņūp jaunā sāpju lēkmē.
- Viņš parasti gāja, rokas uz muguras salicis, uz priekšu saknupis..
- Indulis, ar rokām aptvēris ceļgalus, pats ar seju saknupis tiem pāri, raud elsodams..
- Vēl zemāk sakņupa viņas pleci, vēl pazemīgāka un nelaimīgāka šķita viņa.
- ..netālu no viņa saknupis guļ uradņiks ar zemei piekļautu seju.
- pārn. ..noras vidū - celms, pelēki brūns, saknupis kupenas malā kā noguris ceļavīrs.
- pārn. ..cēlās balta migla un līdzīgi dzīvai būtnei taustījās ap sakņupušo nameļu palodām..
1.1.parasti divd. formā: sakņupis, saknupis. Sarauties, salīkt (parasti guļus stāvoklī).
Avoti: 7-1. sējums