samulsums
samulsums -a, v.; parasti vsk.
Rezultāts → samulst: psihisks stāvoklis, kam raksturīgs domāšanas skaidrības, orientēšanās vai mērķtiecīgas rīcības spējas, parasti pēkšņs, zudums, arī neērtības, nedrošības izjūta.
PiemēriEduards stāvēja kā sasalis, un viņa sejā atspoguļojās samulsums, neizpratne un bailes.
- Eduards stāvēja kā sasalis, un viņa sejā atspoguļojās samulsums, neizpratne un bailes.
- Spējais plunkšķiens uzrāvis Vilkati kājās. Viņa gudrajās acīs samulsums. Valts... ko Valts? Pats sevi iesvieda ūdenī?!
- Zigis samulsumā grābstījās gar kabatām, Ēvalds manīja, ka vaigi sāk svilt. Tādu saņemšanu viņi nebija gaidījuši, pārsteigums iesita kā ar āmuru pa pieri.
Avoti: 7-1. sējums