samīcīt
samīcīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Mīcot (ko), panākt, ka (tas) kļūst, parasti pilnīgi, viendabīgs, elastīgs u. tml.; mīcot samaisīt.
PiemēriSamīcīt māla piku.
1.1.Mīcot pagatavot (ko).
PiemēriUz dēļa uzber miltus, mannu, samīca mīklu..
2.sar. Saspaidīt, arī saburzīt (ko).
Piemēri..kaut arī ledus ūdenī ir izčākstējis, katrs tāds laikus nepamanīts trieciens atplēš un samīca [kuģa] skārda apšuvi..
2.1.Sitot, spiežot, grūžot u. tml., savainot. Arī piekaut.
PiemēriViņš nepaguva ne iepīkstēties, kad jau gulēja zemē atbruņots un samīcīts - samaņu zaudējis dzīvības kamols.
3.sar. Saspiest, sabāzt (kur iekšā).
PiemēriLapa samīcīja atpakaļ piedurknē pelēkās krekla aproces.
Avoti: 7-1. sējums